Publicēja: Lelde | 24/10/2013

Jurgji

Leldei atkal Jurgji. Atkal esmu starp koferi, somaam, kasteem un maisiem, starp pustukshiem skapjiem un plauktiem, nekaartiibu un nostaljgjiju. Viens gads un viens meenesis pavadiits Tjepmahof, Utrehtaa kopaa ar Lindu un Thijs. Jauks laiks, smags laiks, interesants laiks. Un istabinja tik jauka, silta, saulaina un miilja. Ar manaam pirmajaam meebeleem :) Un paklaaju. Viss tik pierasts un ierasts, ka neticaas, ka jau atkal paarvaakshanaas. Lindai zheel, man arii nedaudz. Nee, ne jau taa, ka zheel-zheel, vnk – nostaljgjija. Seezhu uz zemes, laadeeju parpalinjas koferii; koridoraa seezh Thijs un milzu aciim un paarveerstu purninju skataas, ko daru. Es zinu, ka vinjsh saprot, kas notiek. Un es zinu, ka vinjsh skumst. Linda arii taa domaa. Vinsh nekad liidz shim nav tik ljoti miilinaajies un miiljojies ar mani – kaapj man kleepii, glauzhas klaat, pat ‘runaat’ ir saacis, gulj ar mani pa nakti… Kaa lai pastaasta Thijs, ka es nepazudiishu pavisam, ka apciemoshu? Es ceru, ka apciemoshu. Tik gruuti ir paarvaakties dziivniecinju deelj, jo vinji jau nesaprot to konceptu…

Atkal jauns posms priekshaa. Buushu amsterdamiete jeb Amsterdammer. Bet liidz tam – saldi izchuchaashos savaa gultinjaa savaa istabinjaa.

Publicēja: Lelde | 20/10/2013

Magjistra darbs 2013 @TiasNimbas Business School

Es tachu uzrakstiiju magjistra darbu! Absoluuti neticami. Veel joprojaam pashai. Bet es uzrakstiiju!

Gruuti gaaja, bija vasara, saulains laiks, silts rudens, daudz un dazhaadu pasaakumu, bet es sanjeemos un uzrakstiiju. Dzhelzhaina pashkontrole un dienas kaartiiba, patstaaviiga atteikshanaas no dazhaadaam lietaam, izklaideem, uzaicinaajumiem. Nerimstosha ciinja ar sevi, nerimstosha gausganaas, nerimstoshas shaubas un neticiiba un dazhreiz pat naids pret darbu, pret tematu, pret kompaanijaam, rakstiishanu, sevi, pasauli. Galeejiibas.

Arii daudz mazu uzvaru ieksheejaas kaujaas. Dazhi sasniegumi kaujaas ar aarpasauli. Gandariijuma puse galeejiibaas.

10 minuutes pirms magjistru darbu sieviete skolaa devaas maajup, nodevu savu darbu. Paglaudu sev galvu un neticiibaa, bet laimiigi nopuushos. Gribas teikt – nekad vairs. (un nodomaat – nekad nesaki nekad)

Image

Image

Image

P.S. domaaju, ka bez Joris teeta paliidziibas konsulteejot, iedroshinot, uzklausot un nomierinot nebuutu tikusi galaa laikaa vai nemaz. Paldies!

Publicēja: Lelde | 09/09/2013

Nevis tieši par tagadni, bet vispār – ļoti – par atsevišķām ainām vai cēlieniem agrāk:

“You know you are on the right track when you become uninterested in looking back”

Publicēja: Lelde | 15/08/2013

Ķiršu iela

kirsuiela.wordpress.com nav tikai blogs, bilžu blogs vai bilžu virkne ar maziem apakšrakstiem. tā ir laba un skaista dzīve manā agrākajā dzīvē. šodien tur iegāju atkal pēc ļoti ilga laika. un vel pēc ilgāka laika ieskatījos, kas rakstīts “par mums” sekcijā un nopūtos, jo nezināju, ka tā tiek atjaunināta un ka rakstnieks prot tika labi un tieši buļļa acī pateikt:

“nu jau no vasaras esam pašķīduši pasaulē. kur nu kurš. bet ne tālāk kā blakus istabās. stāsts turpinās, lai arī to ne vienmēr kāds dokumentē. lai arī tas paliek ārpus publicitātes. stāsts par draudzībām”

ir labi zināt un atcerēties, ka ir bijis labi.

Publicēja: Lelde | 02/07/2013

šodien izlasu:

Happiness in intelligent people is the rarest thing I know. /E. Hemingway/

Interesants novērojums.

Publicēja: Lelde | 03/02/2013

2012, nē, 2013 janvāris

Tā labi ja! Ir tik ļoti, ļoti, ļoti daudz darbu, ka tad, kad ir brīsnis laika, gribas izmest datoru un grāmatas pa logu un absolūti ignorēt tekošos un jau iekavējušos darbus, ar kuriem vajadzētu catch up. Šī iemesla dēļ arī bloga netiek papildināts ar manu dzīvi. Bet tagad, ņemoties ap telefonu, redzu, cik daudz bildītes sakrājušās janvārī un – līdz ar tām tik daudz stāstu. Lets see

Rītdien sākas, manuprāat, man viens no grūtākajiem kursiem – International financial management. Nekad savā ceturtdaļgadsimta dzīvē neesmu sapratusi valūtas kursus, izmaiņas, kā inflācija to visu ietekmē, valūtas devalvāciju un tamlīdzīgas lietas. Kurr diemžēl manam potenciāli brīvajam laikam būs tieši par to un sāksies ar testu, lai noskaidrotu, cik cītīgi esam veikuši pre-reading. Es vēl neesmu, bet mazo, parādījušos vēlmīti ierakstīt blogā nedrīkst upurēt, tāpēc first things first.

Pāreja no Vecā un Jauno tika iezīmēta tā pamatīgi – ar slimošanu, kuras laikā 2 dienas tikai nogulēju un neko citu kā vien kaulu un galvas sāpes nezināju. Ticu, ka tas bija arī ķermeņa izmisums un protests no ziemas Latvijā atgriežoties nenosakāmā gadalaikā Nīderlandē. Jauno gadu sveicu pusvesela kanālmalā, veroties krāšņajā salūtā. Atcerējos salūtu par godu 2012 gadam. Uhhh, cik daudz kas noticis starp toreiz un tagad :) Forša tāda ilgtermiņā pārsteidzoša dzīve.

2013-01-01 00.20.51

Un tad – kā sākās mācīšanās, tā nav i iepauzēts. Individuālais rakstu darbs Managing Information systems, eksāmens Operations and Supply chain management (vnk graujošs), eksāmens Financial Management un grupas rakstu darbs Financial Management – tik daudz jau paveikts janvārī. Un tam visam pa vidu regulāra gatavošanās ikdienas lekcijām un semināriem. Vispār jāpiezīmē, ka, izvēloties finanšu specializāciju, tagad nākas kārtīgi dabūt pa biksēm. Ar bla-bla-dī vai veselo saprātu vairs nevar izbraukt. Arī zināšanas no agrākiem laikiem vai vispārēja erudīcija neder, jo šajā jomā man tādas vienkārši nav :) Taču, kā teica Miltons kaučinga sesijā: “Don’t worry. The learning curve will be very steep”. Nu ja, tiesa gan – pastiep smadzenes ir vērtīgi. Tikai laiks visam citam tiek nogriezts. Bet nu – mūžigi jau tas nebūs.

Tos dažus mānīgi šķietošos brīvbrīžus izmantoju, lai vai nu darītu neko vārda tiešākajā nozīmē, vai arī kaut ko kaut kur forši. Lūk, vienu svētdienu tajā nedēļā, kas te bija ar mīnus grādiem, devāmies slidot.2013-01-20 12.47.59

Tas nav mierīgs ūdens. Tas ir melns, kādus 7-8cm biezs ledus. Lai arī pie piebrauktuvām bija izliktas brīdinājuma zīmes, ka ledus var būt nedrošs, tie simti cilvēku, kas baudīja tik reto ziemas prieku, nelikās traucēties. Tāpat arī mēs:

2013-01-20 12.48.17

Tik ļoti aizraujoši baisa ir tā sajūta, kad tu šļūc pa ledus virsmu un redzi visu, it visu, kas notiek apakšā. Un kā tur, kur tikko tava slida pāri slīdējusi, parādās plaisa, krakšķa pavadīta. Šī ir vieta, kur vecāmammai nav jāsāk glaudīt galvu, jo ļoti bīstami tiešām nebija un visa ezera virsma bija VIENS liels gabals ledus. Un atkal varēja dzirdēt to dunu, it kā kāds ezera dzīlēs sistu pa milzu bungām. Dabas varenības apjausma lika smaidīt. Es jau kā normāla sēne biju nosalusi ātrāk, nekā piekususi. Bet Joris gan, apslidojis apkārt visam plašajam ezeram, jutās ļoti uzlādēts un aktīvs :)

2013-01-20 13.50.22

Ar kursu bija maza ballīte – karnevāls gada sākumā, kad visiem atkal bija pienācis laiks atgriezties skolā. Es biju meža feja: ietērpos zaļā triko (bikses+džemperītis), nopirku spārniņus un ielokoju matus. Visi bija sajūsmā pār matiem :)

2013-01-11 19.43.12

Un!!!! Janvāris ir bijis arī liels dzīvniekspiešanas mēnesis :) :) :) Kad atbraucu, Taičiks bija ļoti, ļoti mīlīgs un visu laiku gribēja sēdēts man klēpī, un deva bučas. Šad tad, protams, arī trakojam. Šad tad arī kacinu Taičiku (nereti gan pati arī atraujos ar skrāpējumiem, taču gultā viņš čurā tikai Lindai). Lūk, tas viņš ar zeķi galvā :)

2013-01-22 23.06.30

Otrs mans dzīvniekmīlestības upuris ir Mats – Joris vecāku nesen iegūtais kucēns. Tagad viņš ir pašos labākajos bērna (1.februārī palika 2 mēneši) gados – visu laiku lec, skrien, rej, spēlējas ar jebko un mēģina iznīcināt visu, ko var sagrābt mutē :) Tajos brīžos Mats tiek saukt par Gremlinu (es gan sauktu par langolieri :) ). Bet, kad ir nokausēts, tad guļ kā lēmēts un ar viņu var darīt jebko :)

2013-02-02 21.30.53

Gribu suni.

Piektdien man atbrauca kādi 30kg Latvijas labumu. Jāiet turpināt ēst un tad jālasa rītdienai. Uhhhhhhhhh

Bučas

Publicēja: Lelde | 02/12/2012

Smirdīgo dvieļu lāsts un citi stāsti

* Septembrī, kad ievācos Utehtā Lindas dzīvoklī, visādi sadzīves lietu un mājas soļa pirkumi kļuva aktuāli, tai skaitā veļas pulveris. Linda teica, ka labāk lietot šķidrumu, ne pulveri, tāpēc skatījos uz tiem. Jēziņ, cenas! Kamēr pie Ninas dzīvoju, mazgājamā līdzekļa cenas nebija aktuālas, protams :) Bet tagadītenās katri eiriķītis ir dārgāks. Nopirku no-name šķidrumu pa 3 eur laikam. Vēlāk, ik reizi, kad drēbes bija izmazgātas, tās izžāvu mazā telpiņā (1x1m), kur visas auklas & co ir uzštellētas. Kad vācu drēbes nost, pamanīju, cik ļoti nelāgi tās ož. Kā smakušas netīrā un slapjā ūdenī. Bija man divi varianti: a) pie vainas ir fakts, ka es žāvēju sutinu tās mazā telpiņā, kur nav gaisa cirkulācijas un Linda vēl it bieži aizver durvis uz to; b) pie vainas fakts, ka es 2 stundu programmas vietā izvēlos fikso – pusstundu, jo drēbes nav netīras ar netīrumiem, bet vnk nav vairs svaigas. Nu, protams, ir arī trešā opcija – abi varianti rezultējas izmazgātās bet smirdīgās drēbēs. Es centos to atrisināt, mainīju pieejas (mazgāšanas laiks (p.s. – ja izvēlējos 2h, tad drēbes smirdēja, jau ņemot tās laukā no veļasmašīnas), izžaušanas vieta (mazā telpiņa, mana istaba, radiatori)), bet rezultāts nemainījās – smaka palika. Jau izlēmu, ka tas ir vnk smirdīgo dvieļu (un pārējo drēbju) lāsts. Bet tad atmiņa nāca talkā! Iedomājos, ka, moš, pie vainas ir veļas mazgājamais šķidrums. Moš, efektīvāk (smakas ziņā) būtu mazgāt drēbes ar zemeņu sulu vai ko tamlīdzīgu nekā ar to krāsaino pakaļdarinājumu, kas nekam neder. Nopirku to pašu šķidrumu, ko lietoju Ninas mājā; drēbes vairs nesmird. Mācība – skopais maksā divreiz.

* Beidzot esmu oficiāli veselīb-apdrošināta Holandē. Pēc visiem Mērfijveida likumiem vajadzētu būt tā, ka, ja esi apdrošināts, tad nekas nelāgs ar veselību saistīts nenotiks. Ceru uz šo! Šitas gan izkrāpj naudu no nabaga studentiem, bet nākamais punkts paskaidro, kā es sedzu šo.

* Es skolā daru building duty. Tas nozīmē, ka es pirmdienās (pārējās dienās – citi studenti) esmu atbildīga par skolas slēgšanu. Mana “darbs” ir no 17.00 līdz 23.00 un mani darba pienākumi ir tajā laikā atrasties skolā un darba laika beigās apstaigāt visu skolu (kas nav daudz), lai ppārliecinātos, ka logi ir ciet, siltums ir nogriests, gaismas – izslēgtas un durvis – aizvērtas. Kā lasāms, darbs kaulus nelauž :) Tāds vakars man ienes 25 euro, turklāt tajā laikā es varu mācīties (esmu spiesta un arī labprāt izmantoju to laiku) un varu saskaipot ar ļaudīm. Vienīgais nepatīkamais elements ir tas, ka man allaž ir baijes, jo esmu skolā viena :) Bet par to nevar skaļi runāt, jo tad vēl vairāk baijes :)

* Iesaistījos TiasNimbas Student Consultancy (TNSC). Es, Dezmonds no Kanādas un Šan no Ķīnas uzrunāsim kompānijas, kas bāzētas Holandē, lai dod mums un mūsu kolēģiem-studentiem biznesa situācijas analīzei. Lai dod mums uzdevumus no reālās dzīves un biznesa vides. Lai dod mums savas problēmas un prasa risinājumus. Šāda iniciatīva tika uzsākta pagājušajā gadā un šogad mēs to turpināsim. Man jau gribās kādu hands-on darbu darbiņu. TNSC ir arī laba iespēja uzņemt kontaktus ar kompānijām un tā.

* Ļoti izbaudu braukšan ar riteni uz skolu / no skolas. Rīti ir tik skaisti, it īpaši tie, kas saulauni. Tad liekas, ka viss būs, viss notiksies. Un vakari, kaut melni un tumši, ir ļoti spirdzinoši. It īpaši pēc 8 skolā pavadītām stundām. Var beidzot izvēdināties.

* Skola. Skola, skola, skola. Ļoti patīk. Esmu ļoti priecīga un pateicīga, ka šāda iespēja man ir. Ļoti, ļoti daudz darba, bet forši dod pa aknām :) Mācīties, kad esi vecāks, ne pa taisno no vidusskolas sola, ir forši, jo ir citāda motivācija, vairāk gudrības un spēju, vairāk vispārīgas saprašanas un tā.

Publicēja: Lelde | 13/11/2012

Kā mani Stulbums kaitina

Es gribēju ierakstīt šeit stāstu par smirdīgām drēbēm, bet esmu tā nokaitināta, ka par forsām lietām (jā, foršām, jo tas stāsts kopumā bija paredzēts foršs) neesmu spējīga rakstīt. Ir jau gandrīzz 4 pēcpusdienā, bet es vēl joprojām neesmu izdarījusi neko skolai, jo cīnos ar Stulbumu.

Skolā esam sadalīti grupās –> nevarējām izvēlēties, ar ko kopā gribētu būt. Katrā grupā ir 3 dutči un 3 citu valstu bērni. Katrā grupā noteikti ir Āzijas valstu pārstāvji. Manā grupā, un tagad es ļaušu runāt manai neiecietībai, aizspriedumiem un absolūtai ne-tolerancei, kā par nelaimi ir divi – Kim no Vjetnamas un Wei no Taivānas. Ļoti nereti, lai neteiktu, ka bieži, man viņiem gribas nocirst galvas, jo es Stulbuma priekšā vienkārši apstulbstu (ak, vārdu spēles). Un ļoti bieži runa nav tikai par stulbumu. Viņi ir pasīvi, nav proaktīvi (kāds ir latviskais vārds?), paslinki, nav analītiski, bieži daudz ko nesaprot un viņu pienesums visbiežāk liek nolaisties rokām. Wei gadījumā ir arī valodas barjera, jo 1) lasīšana viņam aizņem ļoti daudz laika 2) runāt ātri nevar, jo viņš neuztver 3)viņš pats nevar ātri saformulēt teikumus un vispār izteikšanās angliski viņam sagādā problēmas. Pats traģiskākais ir, ka es pārspīlēju absolūti minimāli un par dažām lietām it nemaz. Es varētu šķaidīt šķīvjus, cik dažreiz nokaitināta esmu. (Arī – dažreiz es jūtos slikti, kad un ja esmu tik sliktās domās)

Kāpēc tas mani tā ietekmē? Tāpēc, ka mums ir darba pāri galvam, ka ir datumi un grūti uzdevumi, ka ir laika spiediens, kurā ir jāparāda labākais. Un auklēšanās ar viņiem galīgi nav programmā. Bet tik ļoti bieži tas ir jādara, un bieži to daru tieši es, tāpēc, ka man rūp mūsu kopīgā darba kvalitāte. Es nevaru nodot kādu konkrētu darbu kā grupas darbu, ja es zinu, ka es vienu pati tādu nemūžam neiesniegtu. Manas prasības arī pret relatīviem sīkumiem ir vienkārši pārāk augstas. Tā labi ja! Atkal jau tā sacepos, ka gribas šķaidīt šķīvjus.

Wei iet gulēt vēlu, jo pirms tam rada sūdus, ko mēs nevaram izmantot, vai arī, kas nav sūdi, bet tik un tā nav izmantojami darbā. Un es esmu tā, kas viņam to paziņo. Dažreiz viņš piekrīt, citreiz viņš mēģina iebilst. Piemēram, šodien 2 stundas pavadīju FB čatā ar vinu mēģinot pieklājīgi izskaidrot, kas lieta, kuras radīšanai viņš tik daudz pūļu ir pielicis, ir jau izdarīta!!!!!!!!!!!!! Jau ielikta przentācijā!!!! Iedomājies?!!?! Bet viņš vēl strīdās pretim, ka viņa slaids ir labāks. Es uzmetu aci un neiedziļinoties redzu jau 2 kļūdas. Un viss šitais mani kaitina arī tāpēc, ka es zinu 2 citas grupas, kur ļaudis ņem jautājumus daudz nopietnāk, paceļ tos citā kvalitātē un tamlīdzīgi un man tad ir žēl pašai sevis, ka es tikmēr cīnos ar Stulbumu. Kamēr šito rakstu, es redzu, ka Wei strādā ar dokumentu, kurā es pamanīju 2 kļūdas. Tā vietā, lai viņš arī pamanītu 2 kļūdas un izlabotu tās, viņš vienkārši izmaina pareizos datus. Absolūta neefektivitāti (velti tērēts laiks, vārdi un nervi) uzvarā salutē. Dažreiz liekas, ka vienīgi harikiri varētu būt risinājums.

Rrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr

Publicēja: Lelde | 28/10/2012

Ta ta ra raaaaaaaaaaaaa

 

Shis leerums ieradaas vakar vakaraa :)))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))) Arpus kadra ir veel maishelis ar kapeliishiem un buukanaaniem un veel viena folija ar zhaavetu galjiiti. Kaads varbuut domaa, kaapeec kartupelji no LV jaasuuta. Nav jau taa, ka te nav to karpelju, bet ir taa, ka viendien eedu kartupelju putru un taa garshoja kaa kartupelju ciete un nekas cic. Bet tagad man taadas dziires!!!!!! :)

 

Paldies, miiljie :*

Publicēja: Lelde | 22/10/2012

 

Luuk, kaapeec dazhreiz manas atbildes uz jautaajumiem “Ko dariiji?” “Ko dari?” “Ko dariisi?” ir “Maciijos/maacos/maaciishos”. Jo nav jau taa, ka jaaizlasa viens raksts. Un diemzheel, lai arii taa vareetu likties, nav arii taa, ka var nelasiit. Vismaz es nevaru. Citaadaak lekcijaa nevar tureet liidzi tempam. Man liekas, maaciibu graamatas nekad neesmu tik daudz lasiijusi :)

Older Posts »

Kategorijas